Academic Centre
Latvijas Universitātes (LU) fonda 2018./2019. akad. gada Rūšu ģimenes stipendiāte Ieva Zariņa novembrī devās lieliskās pieredzes braucienā uz Indiju (Bengalorē), viņa tika uzaicināta kā pirmā māsa no Latvijas, lai palīdzētu glābt mazo cilvēku sirsniņas Healing Little Hearts (HLH) organizētajā kardioķirurģijas nometnē.
Iedzimta sirds slimība joprojām ir pasaulē visizplatītākais iedzimtais defekts, kas skar 1 no 100 bērniem. Daudzi no šiem bērniem dzīvo lauku apvidos, kur medicīniskās un diagnostikas zināšanas joprojām ir ierobežotas. Tādējādi šie bērni paliek neārstēti un nespēj attīstīties. Vairumā gadījumu bērni novēloti tiek nosūtīti uz specializētiem centriem un bieži vien ģimenes nevar atļauties veikt nepieciešamos pasākumus. HLH nosūta medicīnas komandas uz zemiem un vidējiem apvidiem, lai veiktu operācijas šiem bērniem un tādējādi apmācītu vietējās komandas kļūt neatkarīgām.
HLH veic bezmaksas sirds operācijas visnabadzīgākajiem zīdaiņiem un bērniem pasaulē, šis fonds darbojas 16 valstīs un 4 kontinentos, fonds ir izglābis vairāk nekā 2200 bērnu dzīvības un visi organizācijas darbinieki ir brīvprātīgie, kuri darbu veic bez samaksas, tāpēc katrs jaunais darbinieks tiek rūpīgi apmācīts, lai komanda kļūtu neatkarīga. Īpašs uzsvars tiek likts uz Āfrikas bērniem, jo tur iedzimto sirds slimību statistika ir ļoti augsta.
19. – 27. novembrī (Sri Sathya Sai Institute of higher medical science) Ieva devās uz nometni Indijā, lai palīdzētu sirds operācijās, kopā tika izoperēti 23 bērni mākslīgajā asinsritē. Projekta komandu vadīja bērnu kardioķirurgs Ramana Dhannapuneni no Liverpūles sirds centra Alder Hey, kas sastāvā bija izvēlējies speciālistus gan no Liverpūles, Oksfordas, Barselonas, Indijas, gan arī no Latvijas. Latviešus pārstāvēja bērnu slimnīcas anesteziologs, reanimatologs Dr. Ivars Veģeris un anestēzijas, intensīvās terapijas māsa Ieva Zariņa.
Ieva Zariņa dalās ar savu pieredzi un izsaka pateicību: “Mani kā māsas pienākumi bija atrasties intensīvās terapijas nodaļā uzņemot pacientus pēc operācijas un novērojot tos līdz brīdīm, kamēr pacients dodas jau uz aprūpes nodaļu. Salīdzinājumā ar Latviju, tur bija ļoti liels apjoms, bija brīdis, kad vienlaicīgi nodaļā bija 9 tikko operēti bērni, no kuriem 6 bija pie mākslīgās plaušu ventilācijas un vēl 4 bija tajā pašā dienā jāiestājas slimnīcā. Protams, es zināju, ka kādu jau izrakstīs uz nodaļu un notiks pacientu rotācija, bet mani biedēja pārāk ātra pacientu izrakstīšana no intensīvās terapijas. Indijā tā ir ikdiena, pacienti ilgi neuzturas intensīvās aprūpes nodaļās, tas ir saistīts ar ierobežoto vietu skaitu, ar infekciju risku u.c. faktoriem. Mana pieredze noteikti man iemācīja vairākas lietas, ko tagad jācenšas adaptēt un ieviest mūsu praksē Latvijā. Tas gan noteikti nebūs operāciju apjoma palielinājums, bet gan tieši ātrā atkopšanās pēc operācijas. Ir patiess prieks redzēt bērnus staigājam pa nodaļu otrajā pēcoperācijas dienā un vēl labāk ir redzēt, ka pēc tiešām sarežģītas operācijas bērns trešajā dienā aiziet kājām mājās.
Esmu pateicīga, ka man bija šāda iespēja tur būt un daudz ko mācīties. Lielu pateicību esmu parādā gan Bērnu slimnīcai Dr. Reinim Balmakam un Dr. Ivaram Veģerim, kas ik dienas iegulda milzīgu darbu tieši medmāsu prasmju un izglītības attīstībā.
Tomēr vislielākais paldies, protams, ir LU fondam un maniem mecenātiem - Dagnijai un Robertam Rūšiem, bez viņiem šis projekts man nebūtu iespējams! Paldies, ka dodat tik lielu iespēju Latvijas medmāsām!”
Par Latvijas Universitātes fondu
Jau kopš 2004. gada Latvijas Universitātes fonds nodrošina iespēju mecenātiem un sadarbības partneriem atbalstīt gan LU, gan citas vadošās Latvijas augstskolas, tā investējot Latvijas nākotnē. LU fonda prioritātes ir atbalstīt izcilākos studentus un pētniekus, veicināt modernas mācību vides izveidi, kā arī universitātes ēku būvi un rekonstrukciju.
