Notikumi iz’ bibliotēkas ikdienas. Kādreiz. Stāsta Ilona Vēliņa-Švilpe

Ilona Vēliņa-Švilpe LU Bibliotēkā pēc LU maģistra diploma saņemšanas. Foto no privātā arhīva.

Ilona Vēliņa-Švilpe šobrīd ir galvenā bibliotekāre gan Zinātņu gan Dabas mājas bibliotēkās, taču LU Bibliotēkas Dabaszinātņu bibliotēka nav pirmā LU Bibliotēkas adrese, kuru Ilona sauc par savu darbavietu. Sarunā par savām sākotnējām gaitām LU Bibliotēkā Ilona piemin arī citas LU Bibliotēkas nozaru bibliotēkas: Izglītības zinātņu un psiholoģijas bibliotēku, kas atrodas LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātē, kā arī Raiņa bulvārī 19 esošo nozares bibliotēku, kas atmiņā palikušas ar vairākiem interesantiem notikumiem, kas pierādījuši gan darbinieku erudīciju un atjautību, gan dažādās bibliotekāra ikdienas nokrāsas.

Literatūras zināšanas Ilonai lieti noderējušas lietotāju pieprasījumu izpildīšanā. Kā labu piemēru viņu min notikumu, kad kāda studente bibliotēkā vaicājusi pēc kāda Imanta Ziedoņa darba, bez iespējas pat aptuveni atcerēties tā nosaukumu. Taču vārdu asociācijas un uzbūvētās frāzes bijušas pietiekami aptuvenas, lai bibliotekāra erudīcija slēgtu pieprasījuma izmeklēšanu ar tiešu precizējumu. “Varbūt jūs domājat “Ar tikko grieztu ķeizarkroni rokā”?”. Inteliģents un erudīts minējums, kas trāpa tieši desmitniekā.

Varētu arī apgalvot, ka grāmatās esošās zināšanas piesaista naudu, nereti pat burtiskā veidā. Viena lieta ir atrast lasītavā piecus latus un tikai gaidīt īsto, kas nāks meklēt un vismaz spēs darbiniekiem pareizi nosaukt pazaudēto nominālu, taču iespējami arī augstāki nopietnības līmeņi. Piemēram, pabiezi konverti nodotu grāmatu lapaspusēs. Laikā, kad elektroniskā sistēma skrupulozi neuzskaita visu eksemplāra vēsturi, varētu šķist, ka atrastie simti varētu piederēt jebkuram, taču par laimi pēdējo lietotāju sarakstā atrodams arī īstais konverta īpašnieks. Vai kādam vēl ir jautājumi par bibliotēkas darbinieku atbildību un godaprātu?

Ilona arī atklāj, ka, lai gan spilgtu notikumu ar studentiem un citiem apmeklētājiem bibliotēkā netrūkst, bibliotekāra ikdienā arī pietiekami bieži, gribot vai negribot, ienāk daba. Abās bibliotēkās tas noticis biežāk un dažādāk, nekā varētu iedomāties. Kamēr vieniem Sarežģītais Zvirbulēns vai Vinnija Pūka Pūce, LU Bibliotēkas Izglītības zinātņu un psiholoģijas bibliotēku bija iecienījušas zīlītes. Rudeņos un atvasarās putni bibliotēkā ielidojuši pietiekami bieži, lai būtu vērts izstrādāt kādu vienkāršu paņēmienu radību izvilināšanai ārā. Notikuma regularitāte apliecināja, ka gaismu izslēgšana ir efektīvākā metode, lidoņiem ātri pametot telpas gaismas un atvērtā loga virzienā. Varbūt zīlītēm interesēja viens otrs skudru ceļš, kas reiz pa reizei atrasts pāri abonementa letei? Vai arī putni ielidojuši gluži tāpat, kā Vērmanes dārza un kanāla parka raibie tauriņi Bibliotēkā Raiņa bulvārī? Ilona atceras, ka, pārlūkojot un sakārtojot plauktus rudenī, varēts atrast nevienu vien mūžībā aizmigušu raibeni, kas visdrīzāk mēnešus pirms savas atrašanas, ielidojis telpās reizē ar Vērmanes dārza rožu smaržu un uz mirkli priecējis gan bibliotekārus, gan lietotājus.

Bibliotekāra darbs nebūt nav vienmuļš, bet atmiņā paliekošs. Pietiekami bieži ar dziļu nospiedumu un daudzas no šīm pašām reizēm arī ar plašu un sirsnīgu smaidu.