Academic Centre
Līdztekus Latvijas Dziesmu un Deju svētkiem, viens no gaidītākajiem svētkiem studentu vidū ir Studentu Dziesmu un deju festivāls “Gaudeamus”, kuri šogad svin 65. gadu dibināšanas jubileju. Sveicot lielajā svētku jubilejā gan esošos un bijušos dalībniekus, gan kolektīvu vadītājus, Latvijas Universitātes Muzejs (turpmāk LU Muzejs) jūnija “Mēneša priekšmetā” vēlas dot ieskatu par priekšmetiem, kas glabājas krājumā un sniedz ziņas par Studentu dziesmu un deju festivāla “Gaudeamus” vēsturi un Latvijas Universitātes pašdarbības kolektīvu dalību svētkos.
LU Muzeja krājumā atrodami dažādi priekšmeti, kas saistāmi ar svētku norisi – informatīvi bukleti par svētku vēsturi un dalībniekiem, “Gaudeamus XV” dziesmu grāmatiņa, koncertu programmas, ar kuru palīdzību var iepazīties ar koncertu repertuāru daudzveidību, fotogrāfijas, nozīmītes ar “Gaudeamus” svētku simboliku, kā arī trīs unikālāki priekšmeti, kam ir memoriāla nozīme - aploksne, kas veltīta 1971. gada “Gaudeamus” svētkiem, kas norisinājās Rīgā un pierāda svētku nozīmību sabiedrībā, ieejas biļete uz svētku koncertu Ogres estrādē un ielūgums uz “Gaudeamus VIII” uz dziesmu un deju koncertu Rīgas pilsētas Kultūras un atpūtas parka Lielajā estrādē.
Mēneša priekšmetu aprakstu papildina virtuālā izstāde “Studentu dziesmu un deju festivāls “Gaudeamus” dalībnieku atmiņās”, ko veido atmiņas fotogrāfiju formātā par svētku norisi un pasākumiem. Izstādes mērķis ir parādīt Studentu dziesmu un deju festivāla norisi no dalībnieka puses – kā notiek mēģinājumi un koncerti, pasākumu dažādību “Gaudeamus” svētku laikā un svētku nozīmību dalībnieku vidū. Izstādē izmantotas fotogrāfijas no bijušo un esošo dalībnieku arhīviem un tās sakārtotas hronoloģiskā secībā, izsekojot konkrētiem svētkiem – “Gaudeamus VIII” 1981. gadā, “Gaudeamus IX” 1984. gadā, “Gaudeamus XVII” 2014. gadā un “Gaudeamus XVIII” 2018. gadā.
Katri svētki ir īpaši ne tikai dalībnieku dažādības dēļ, bet arī tāpēc, ka tiek izvēlēts simbols, ar ko asociējas katri svētki. Simbolus ir iespējams redzēt gan uz koncertu programmām, gan bukletiem, gan dāvanām katra kolektīva dalībniekiem. Ļoti labi tie redzami arī uz nozīmītēm, kuras tiek izdalītas visiem dalībniekiem kā piemiņa par dalību festivālā. Tā kā svētki radīti, lai saliedētu visas trīs Baltijas valstis (svētku izveides sākumā 1955. gadā PSRS republikas) katrā svētku simbolā tās tiek īpaši uzsvērtas, piemēram, uz 1984. gada festivāla nozīmītes attēloti Lietuvas PSR, Latvijas PSR un Igaunijas PSR karogi, kas apvienojas vienā kopīgā simbolā – Tallinas estrādē, kurā norisinājās “Gaudeamus” noslēguma koncerts. Stilizēti visas Baltijas valstis tiek attēlotas arī uz 1991. gada nozīmītes – kā tautumeita ar trīs sejām, kur katra no tām reprezentē Lietuvu, Latviju un Igauniju.
Tāpat katra Baltijas valsts var parādīt savu tradicionālo kultūru koncertos, un unikalitāte visvairāk izpaudās tieši repertuāra ziņā. Kā redzams, piemēram, 1991. gada noslēguma koncerta programmā, katra Baltijas valsts ar dalībniekiem uzstājas savā koncerta daļā ar repertuāru, kas reprezentē katru valsts kultūru. Lietuvas Republikas programmā redzami skaņdarbi ar tādiem nosaukumiem kā “Žemaišu ceļš”, “Kur Šešupe tek” un “Par lietuviešiem esam dzimuši”; igauņi piedalījās ar tādiem skaņdarbiem kā “Igauņu karogs”, “Dzimtene” un “Jūras dziesmu popūrijs”; savukārt Latvijas pašdarbības kolektīvu dalībnieki savā repertuārā iekļāva tādus skaņdarbus kā “Dievs, dod mūsu tēvu zemei”, “Lokatiesi, mežu gali”, “Div’ pļaviņas es nopļāvu” un “Lobs ar lobu sazatika”. Noslēguma koncerta beigās tiek izpildīts skaņdarbs “Baltijai”, ko dzied apvienotie kori, tādā veidā norādot, ka, kaut gan katra Baltijas valsts ir atšķirīga, mēs visi tomēr esam viens veselums, it īpaši sanākot kopā ar mērķi dziedāt, dejot un muzicēt. Tāpat liela daļa no repertuāra reprezentē jauniegūto brīvību, piemēram, “Lietuva”, “Dziesma brīvai Latvijai” un “Tev mūžam dzīvot, Latvija!”.
Lai iegūtu pilnīgāku skatu par dalībniekiem un iepazītos ar organizatoru komandu un kolektīvu vadītājiem, uz katriem svētkiem tiek izveidoti informatīvi bukleti par svētku vēsturi, dalībniekiem, kolektīvu vadītājiem un citām iesaistītajām personām, bez kuru palīdzības svētki nevarētu notikt. LU Muzeja krājumā šādi bukleti ir saglabājušies no diviem svētkiem – 1968. gada svētkiem Viļņā un 1981. gada svētkiem Rīgā. Šādi bukleti ir svarīgi, jo dod iespēju iepazīties ar visiem kolektīviem, kas piedalās svētkos, pat ja apmeklētājam nav iespēja doties uz visiem koncertiem. Tāpat iespējams uzzināt ko vairāk par kolektīvu vēsturi, to dibināšanu un arī to, kādu repertuāru katrs kolektīvs ir sagatavojis, kā arī konkursiem, kādos kolektīvs ir piedalījies un ieguvis godalgotas vietas. Īpaši izceļas tieši 1968. gada buklets, kurā visi dalībnieki ir sadalīti pa koncertu dienām un vietām, kādās tie uzstājas.
Bukletos var iepazīt dalībniekus no dažādām Latvijas PSR augstākajām mācību iestādēm. Tā kā bukleti saglabājušies no svētkiem, kas notikuši ar trīspadsmit gadu starpību, ir iespējams redzēt arī to, ka katros svētkos nepiedalās vieni un tie paši kolektīvi no Latvijas Valsts universitātes, līdz ar to rodas dažādība. 1968. gada “Gaudeamus” svētkos no Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitātes piedalās tikai Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitātes tautas koris (tagad Latvijas Universitātes jauktais koris “Juventus”). To, ka piedalās tikai viens pašdarbības kolektīvs var izskaidrot ar to, ka pēc Latvijas okupācijas Latvijas Universitātē tika aizliegta dažādu pašdarbības kolektīvu darbība, piemēram, Prezidiju Konventa Vīru Kora (P!K!V!K!) un jauktā kora “Dziesmuvara” darbība, kā arī daudzi no tiem kolektīviem, kas piedalās vēlākos gados, vēl nebija izveidoti, piemēram, sieviešu koris “Minjona” izveidots tikai 1975. gadā, bet Folkloras deju kopa “Dandari” dibināts 1980. gadā. Tāpat vienlaikus “Gaudeamus” festivālam norisinās arī dažādi konkursi un pasākumi, kas paredzēti konkrētiem pašdarbības kolektīviem, piemēram, deju konkursi, tas arī varētu būt iemesls tam, kādēļ tieši 1968. gada “Gaudeamus” svētkos nepiedalās Tautas deju ansamblis “Dancis”.
Savukārt 1981. gadā no Latvijas Valsts universitātes piedalās tādi kolektīvi kā Latvijas Valsts universitātes tautas koris “Juventus”, Latvijas Valsts universitātes sieviešu koris “Minjona”, Latvijas Valsts universitātes Tautas deju ansamblis “Dancis” un Latvijas Valsts universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes deju kolektīvs.
Neatņemama sastāvdaļa svētku bukletos ir fotogrāfijas, kas dod iespēju ne tikai aplūkot kolektīvu dalībniekus, bet arī sniedz vizuālu ieskatu paša kolektīva darbībā, piemēram, mēģinājumos, koncertos un konkursos. Interesanti ir arī tas, ka 1968. gada buklets sarakstīts gan krievu, gan lietuviešu valodā, tādā veidā piesaistot svētkus vēl vairāk Lietuvai kā vietai, kurai tajā gadā dots uzdevums tos rīkot, savukārt 1981. gada buklets lasāms tikai krievu valodā.
Ideja par Studentu dziesmu un deju svētkiem nāk no Igaunijas – redzot, cik veiksmīgi norisinās Igaunijas Dziesmu un deju svētki, diriģents Ričards Ritsings nolēma izveidot dziesmu svētkus tieši studentiem. Sākotnēji kopā dziedāt sanāca Igaunijas universitāšu studentu kori. Kad 1954. gadā vīriešu koris no Viļņas viesojās Tartu, abu koru vadītāji izteica vēlmi uzaicināt arī Rīgas studentu korus, lai apvienotos un kopīgi uzstātos koncertā. Tomēr ātrā laika periodā tas bija neiespējami, jo bija vajadzīgas atļaujas no visu iesaistīto universitāšu rektoriem. Tomēr Ričards Ritsings neatkāpās no savas idejas izveidot studentu dziesmu svētkus. Un tā 1955. gada 21. jūlijā ar Tartu Universitātes rektora Fjodora Klementa atļauju un atbalstu tika nolemts rīkot pirmos Studentu dziesmu svētkus 1956. gada vasarā Tartu. Tāpat tika nolemts, ka Studentu dziesmu un deju svētki norisināsies katru reizi savā pilsētā kādā no Baltijas valstīm reizi četros gados, tomēr ne vienmēr sanāca tā, piemēram, pirmie divi festivāla norisinājās ar divu gadu atstarpi, toties trešie svētki notika pēc deviņu gadu pauzes. Tomēr vēlāk rīkotājiem izdevās pieturēties pie sava noteikuma un svētki tika rīkoti pēc izdevības reizi trīs, četros vai pat piecos gados.
Ar katriem Studentu dziesmu un deju svētkiem, dalībnieki pulcējās kopā arvien vairāk un pārstāvēja dažādas kategorijas – dziedātāji, dejotāji, teātra dalībnieki, mūziķi un vēl citi. Katros svētkos tika izraudzīti arī goda diriģenti un vēlāk arī horeogrāfi, un šos goda titulus pārstāvēja arī Latvijas pašdarbības kolektīvu vadītāji – Haralds Mednis, Artūrs Bobkovics, Paulis Kvelde, Edgars Račevskis, Imants Kokars, Uldis Šteins, Hermanis Eglītis, Harijs Sūna, Juris Kļaviņš, Rolands Juraševskis, Māris Martinsons, Jānis Siliņš un citi.
Kaut gan šie svētki pamatā sastāv no visu trīs Baltijas valstu dalībniekiem, katru gadu festivāls uzņēma dalībniekus arī no citām PSRS republikām, piemēram, Baltkrievijas, Ukrainas, Tatarstānas, Moldovas, Karēlijas, Gruzijas un citām vietām. Pēc PSRS krišanas un Baltijas valstu neatkarības atgūšanas, festivālam piebiedrojās dalībnieki arī no tādām valstīm kā Beļģija, Lielbritānija, Austrija, Amerikas Savienotās Valstis un Dānija. Tāpat arī pēc neatkarības atgūšanas pirmajos “Gaudeamus” svētkos 1991. gadā beidzot repertuāru varēja veidot tā, kā paši dalībnieki vēlējās, repertuārā iekļaujot pirms tam neatļautus un nacionālus skaņdarbus.
Kaut gan Studentu dziesmu un deju svētki “Gaudeamus” tika dibināti ar domu saliedēt Lietuvu, Latviju un Igauniju, tieši daudzveidība gan repertuāra, gan dalībnieku, gan dalībvalstu ziņā šo festivālu ir padarījusi pievilcīgu un nostādījusi kā potenciālu galamērķi katram studējošajam jaunietim, kas brīvo laiku piepilda ar dalību pašdarbības kolektīvā. Tāpat šī daudzveidība pierāda to, ka atsevišķas valsts kultūra nepastāv tikai valsts robežās, bet gan cilvēkos, kas sevi uzskata par piederīgu konkrētai kultūrai un vēlas to nest pasaulē un ar to dalīties.
Vairāk par svētku norisi un vēsturi iespējams iepazīties šeit:
